Betija Jurģe: Mazliet par limfocītiem asins analīzēs

Asins aina ir visbiežāk noteiktā asins analīze, tādēļ šoreiz sniegšu nelielu ieskatu, ja tā var teikt, limfocītu dzīvē, tas ir, uz ko varētu norādīt samazināts vai paaugstināts limfocītu daudzums.

Terminoloģija

Jāņem vērā, ka nedaudz izmainīti rādītāji vēl nenozīmē pasaules galu, tāpēc svarīgi saprast, kādi tad īsti ir skaitļi, kas norāda uz patoloģiju.

Balto asinsķermenīšu (WBC) skaita normas diapazons vairumā klīnisko laboratoriju pieaugušajiem ir 4400 līdz 11000 šūnas/mikroL. Limfocīti lielākoties veido 8 līdz 33 procentus no leikocītu skaita perifērajās asinīs.

Absolūto limfocītu skaitu (ALC) izmanto, lai noteiktu limfocītu daudzumu perifērajās asinīs (nevis limfocītu procentuālo daudzumu leikocītu diferenciālajā skaitā). ALC normālās vērtības lielākoties atbilst 1000 līdz 4000 limfocītu/mikroL (tomēr dažādās laboratorijās var atšķirties).

Limfocitoze – limfocītu (ALC) palielināšanās perifērajās asinīs, kas pieaugušajiem atbilst >4000 limfocītu/mikroL.

Limfocītu apakšgrupas - normālas T limfocītu, B limfocītu un dabisko galētājšūnu (NK) proporcijas perifērajās asinīs ir: T šūnas (CD3+) 60 līdz 80 %, B šūnas (CD20+) 10 līdz 20 %, NK šūnas (CD56+) 5 līdz 10 %. T limfocītu apakštipu normālās proporcijas perifērajās asinīs ir: T līdzētājšūnas (CD4+) – 60 līdz 70 % un citotoksiskās T šūnas (CD8+) 30 līdz 40 %.

Mehānismi

Limfocītu diferenciācija un nobriešana noris visa mūža garumā, tā notiek kaulu smadzenēs un sekundārajos limfoīdos orgānos, piemēram, limfmezglos, liesā un aizkrūts dziedzerī. Limfocitozi var izraisīt samazināta šūnu nāve, piemēram, traucētas apoptozes dēļ dažu limfoproliferatīvu traucējumu gadījumā. Palielināta limfocītu veidošanās var būt saistīta ar ļaundabīgu procesu vai kā reakciju uz infekcijas vai iekaisuma procesu.

Ar infekciju saistīti limfocitozes cēloņi

Infekciozā mononukleoze (IM) ir vīrusu infekcija, kam raksturīgs drudzis, mandeļu faringīts un limfadenopātija. Limfocitoze ir visizplatītākā IM hematoloģiskā izpausme, un limfocīti var veidot vairāk nekā pusi no cirkulējošajiem leikocītiem. IM visbiežāk izraisa Epšteina-Barra vīruss (EBV). IM gadījumā limfocitoze var kombinēties arī ar citām hematoloģiskām atradēm, tostarp hemolītisko anēmiju un trombocitopēniju. Arī citas infekcijas var izraisīt gandrīz neatšķiramu infekciozās mononukleozes sindromu, tostarp citomegalovīruss (CMV), cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV), kā arī toksoplazmoze.

Citas vīrusu slimības, kas var būt saistītas ar limfocitozi, ir HTLV-I (cilvēka T-limfotropais I tipa vīruss), parotīts, masaliņas, masalas, gripa, hepatīts, adenovīruss, koksaki vīruss un poliovīruss.

Garais klepus ir elpceļu infekcija, ko izraisa Bordetella pertussis infekcija. Atšķirībā no vairuma citu akūtu bakteriālu infekciju, garais klepus lielākoties izraisa limfocitozi. Garā klepus gadījumā tā ir poliklonāla ar normālu T:B limfocītu attiecību, un, visticamāk, to izraisa limfocītu ekstravazācijas bloķēšana no asinīm limfmezglos, nevis limfocītu ražošanas palielināšanās.

Kaķu skrāpējumu slimība ir Bartonella henselae infekcija, kas izpaužas kā limfadenopātija un var būt saistīta ar neiroloģisku, acu un citu orgānu bojājumu. Limfocitoze var būt saistīta ar vieglu eozinofīliju, monocitozi, anēmiju un/vai trombocitopēniju.

Līdzīgu hematoloģisku ainu var radīt arī citi infekcijas cēloņi — arī tādas infekcijas kā tuberkuloze, bruceloze, sifiliss, babezioze un riketsijas infekcijas.

Neinfekciozi limfocitozes cēloņi

Medikamentu paaugstinātas jutības reakcija ar eozinofiliju un sistēmiskiem simptomiem ir alerģiska/paaugstinātas jutības reakcija pret zālēm. Sistēmiskie simptomi lielākoties rodas divas līdz sešas nedēļas pēc medikamenta lietošanas uzsākšanas. Limfocitoze diapazonā no 10 000/mikroL ar eozinofiliju novēro 30 līdz 70 % gadījumu.

Stress — limfocitoze var būt saistīta ar smagu medicīnisku stresu, tostarp traumu, sirdsdarbības traucējumiem vai epilepsiju. Absolūtais limfocītu skaits var būt ap 4000 līdz 13 000/mikroL, bieži ir arī neitrofilija.

Pastāvīga poliklonāla B šūnu limfocitoze (PPBL) — sindroms konstatēts jaunām līdz pusmūža sievietēm, kuras smēķē cigaretes. Tas ietver poliklonālu B šūnu ekspansiju, poliklonālu IgM palielināšanos serumā, un tas var būt saistīts ar  splenomegāliju un/vai limfadenopātiju. Vidējais ALC ir 5500 šūnas/mikroL (2000-21 000 šūnām/mikroL). Klīniskā gaita lielākoties saglabājas stabila gadiem ilgi.

Asplēnija — mērens poliklonālās limfocitozes līmenis ir izplatīts pēc splenektomijas. Pacientiem, kuriem veikta splenektomija, limfocītu skaits var būt ap 4000 līdz 8700/mikroL un limfocitoze var saglabāties gandrīz nemainīga pat vairāk nekā četrus gadus.

Timoma — aizkrūts dziedzera ļaundabīgs audzējs, kas lielākoties skar pusmūža pieaugušos un var būt saistīts ar paraneoplastiskiem autoimūniem sindromiem (piemēram, myasthenia gravis). Timoma dažkārt ir saistīta ar poliklonālu T šūnu limfocitozi, kas var svārstīties no 6900 līdz 24 000/mikroL un izzūd pēc veiksmīgas izārstēšanas.

Monoklonālā B limfocitoze — monoklonālā B šūnu limfocitoze (MBL) attiecas uz monoklonālu B limfocītu populāciju, kas ir mazāka par 5000 šūnām/mikroL perifērajās asinīs.

Iedzimta B šūnu limfocitoze — iedzimta B šūnu limfocitoze ir reti sastopams ģimenes sindroms, kur zīdaiņiem ir splenomegālija un B šūnu poliklonāla ekspansija, kas līdz ceturtajai dzīves desmitgadei progresē līdz hroniskai limfoleikozei.

Lielo granulāro limfocītu (LGL) leikēmiju raksturo klonālu LGL infiltrācija perifērajās asinīs un kaulu smadzenēs, splenomegālija un citopēnijas (visbiežāk neitropēnija). Lielākoties rodas ceturtajā vai piektajā dzīves desmitgadē ar autoimūnām izpausmēm un neitropēniju. Dažiem indivīdiem ir normāls ALC ar paaugstinātu citotoksisko (CD8+) limfocītu procentuālo daudzumu.

Hroniska limfoleikoze ir hronisks limfoproliferatīvs audzējs, kam raksturīga progresējoša limfocītu uzkrāšanās perifērajās asinīs un kaulu smadzenēs, ko var pavadīt limfadenopātija, splenomegālija un/vai konstitucionāli simptomi. To nosaka ≥5000 limfocītu/mikroL klātbūtne.

Arī vairums ne-Hodžkina limfomas (NHL) kategoriju var būt saistītas ar limfocitozi.

Akūta limfoblastiskā leikēmija var izpausties jebkurā vecumā. Tipiski simptomi ir nespecifiski un var ietvert citopēniju, drudzi, kaulu sāpes, limfadenopātiju, organomegāliju un/vai videnes masas simptomus. Imunofenotips mainās atkarībā no leikēmijas šūnu ciltsraksta (piemēram, B pret T līniju).

Novērtējums

Limfocitozes novērtēšanas steidzamība atkarīga no klīniskā stāvokļa, limfocitozes pieauguma pakāpes un ātruma (ja zināms), kā arī blastu esamības. Piemēram, asimptomātisku limfocitozi bez citām specifiskām atradēm var menedžēt ambulatori. Neviens noteikts limfocitozes līmenis nav medicīniska ārkārtas situācija. Reakciju uz izteiktu limfocitozi ietekmē tas, vai diagnoze bijusi zināma jau iepriekš. Jāņem vērā, ka limfocitozi var konstatēt citu klīnisko atklājumu izvērtēšanas laikā vai kā nejaušu novirzi pilnā asins ainā. Sākotnējā limfocitozes novērtēšana ietver pilnas asins ainas, slimības vēstures un fiziskās apskates kombināciju. Sākotnējā limfocitozes novērtēšana nevar noteikt limfocītu klonalitāti vai apakštipu (B pret T pret NK šūnām). Lai to izvērtētu nepieciešama plūsmas citometrija vai citi specializēti testi.

Pilna asins aina (PAA) jāveic, lai izvairītos no laboratorijas kļūdas. Nekavējoties nepieciešams atkārtots PAA, ja konstatēti blasti, ir nestabila klīniskā aina vai ALC ievērojami paaugstināts (>30 000 šūnu/mikroL) bez zināmas diagnozes. PAA var atkārtot ar mazāku steigu (pēc vienas līdz divām nedēļām), ja klīniskais stāvoklis ir stabils un limfocitoze mērena.

ALC var palielināties pat līdz 20 000-30 000 šūnām/mikroL reaktīvas limfocitozes gadījumā (piemēram, infekcijas vai iekaisuma dēļ). Jo augstāks ALC ir virs šīm vērtībām, jo ​​mazāka ir reaktīvu traucējumu iespējamība. Tas nozīmē, ka ļaundabīga traucējuma iespējamība palielinās, ja ALC >30 000/mikroL. Kopumā var sagaidīt, ka reaktīvā limfocitoze turpināsies, kamēr ir aktīvs pamatā esošais iekaisuma/infekcijas process. Akūta stāvokļa (piemēram, infekcijas) izraisītai limfocitozei vajadzētu izzust viena līdz divu mēnešu laikā, ilgāks limfocitozes periods var liecināt par pamatā esošu ļaundabīgu procesu.

Limfocitoze var būt vienīgā pilnas asins ainas novirze, vai var būt arī citas asins patoloģijas, tostarp: 1) palielināts eozinofilu vai bazofilu skaits – novēro alerģisku stāvokļu vai medikamenti dēļ, infekcijas, iekaisuma gadījumā; 2) neitrofilu un/vai monocītu skaita palielināšanās – novēro infekcijas un iekaisuma gadījumā, kā arī medikamentu lietošanas un smaga medicīniska stresa vai stāvokļa dēļ; 3) anēmija — ar limfocitozi saistītai anēmijai var būt dažādi cēloņi, piemēram, hemolītiskā anēmija vai tīra eritrocītu aplāzija, kas saistīta ar hronisku limfoleikozi vai lielo granulāro limfocītu leikēmiju, arī hroniskas slimības anēmija, kas saistīta ar hroniskiem iekaisuma stāvokļiem vai infekcijām, kā arī kaulu smadzeņu infiltrācija ar dažādām leikēmijām, infekcijām.

Papildus datus par diagnozi var sniegt arī asins uztriepe, nieru un un aknu funkcijas rādītāji, kā arī C-reaktīvais proteīns un eritrocītu grimšanas ātrums, nereti izmanto arī plūsmas citometriju.

Limfocitopēnija

Limfocitopēnija – limfocītu (ALC) samazināšanās perifērajās asinīs, kas pieaugušajiem visbiežāk atbilst <1000 limfocītu/mikroL.

Cēloņi un novērtējums

Limfocitopēniju visbiežāk izraisa vīrusu infekcijas (cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV), gripa, koronavīrusi, hepatīts, masalas), baktēriju, mikobaktēriju, sēnīšu un parazītu infekcijas, olbaltumvielu un enerģijas nepietiekams uzturs, sistēmiskas slimības, iedzimti imūndeficīta traucējumi, ķīmijterapija vai imūnsupresīva terapija (ieskaitot glikokortikoīdus).

Ja sākotnējā diagnoze nav acīmredzama, papildus jānovērtē arī  HIV statuss un jānosaka limfocītu subpopulācijas (piemēram, CD4 skaits) un imūnglobulīna līmenis.

 

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!