Sirds ir tikai muskulis un sūknis, kas pilda savas funkcijas. Tur nav, kam sāpēt, bet varu paskaidrot, ka sirds apvidū ir daudz nervu, kas sūta impulsus. Redzot savu mīļoto cilvēku, sirds sitas straujāk – simpātiskā nervu sistēma rada satraukumu un paātrina sirdsdarbību. Dzejnieki, atšķirībā no ārstiem, šo vienkāršo bioloģisko procesu spēj aprakstīt ļoti skaisti.
Fiziskā slodze sievietēm var radīt augstāku sporta traumu risku nekā vīriešiem. Sievietēm ir smalkāks skelets, mazāka muskuļu masu, zemāka organisma funkcionālā kapacitāte, individuālas ķermeņa īpatnības, kontracepcijas nepieciešamība un sievietēm raksturīgās slimības vai traumas. Mazāka kaulu masa un kaulu blīvums sievietēm rada risku akūtam lūzumam vai pārslodzes radītam stresa lūzumam. Pētījumos sporta medicīnā pierādīts, ka sievietes ķermeņa anatomiskā uzbūve, piemēram, platāks iegurnis un kāju forma, rada biomehāniski lielāku slodzi ceļa un potīšu locītavās pret locītavas virsmas laukumu, palielinot traumu risku, salīdzinājumā ar vīriešiem.
HOPS progresē lēni un pacients pielāgojas elpas trūkumam, pierod, ka ik rītu jāklepo un jākrēpo. Slimības simptomi lielākoties izpaužas vēlu, pēc 40 gadu vecuma, lai gan organisma reakcija uz kaitīgiem faktoriem var sākties jau bērnībā, piemēram, ģimenēs, kur vecāki smēķē. Pasīvā smēķēšana bērniem var būt astmas, biežu elpceļu infekciju, kā arī sliktākas plaušu funkcijas cēlonis. Agrīnās kaitīgās ietekmes ir svarīgas, jo rada sekas visā dzīves garumā.
Pats ne brīdi neesmu nožēlojis profesijas izvēli un arī pēc daudziem gadiem tajā, mana izvēle nemainītos, īpaši jau komandas un cilvēku dēļ. Mācījos Paula Stradiņa medicīnas skolā, kas tolaik atradās Stradiņa slimnīcā. Likumsakarīgi, Stradiņa slimnīcā arī uzsāku savas pirmās darba gaitas, turklāt Reanimācijas nodaļā. Iespējams, tāpēc visu dzīvi strādāju neatliekamajā palīdzībā.
Veselība ir pilnīga fiziskā, garīgā un sociālā labklājība un tā atkarīga no dažādiem faktoriem - iedzimtības, vides, sociāli - ekonomiskiem, kā arī veselības aprūpes un noteikti, no cilvēka dzīvesveida. Būtībā, tieši dzīvesveids ir tā pozīcija, ko cilvēks izvēlās un pats var ietekmēt. Manuprāt, ir svarīgi izzināt lietas, sekot zinātnes pētījumiem, izglītoties un pamatot izvēli, lai būtu motivācija.
Izpētīts, ka 12 mēnešu laikā pēc Covid-19 pārslimošanas katram desmitajam var attīstīties demence, kas izpaužas nopietnā atmiņas zudumā, nespējā par sevi parūpēties, dzīvot patstāvīgi un neatkarīgi. Demences attīstību sekmē tas, ka vīruss iznīcina galvas smadzenes. Cilvēkam izteikti trūkst skābekļa, piemēram, stāvoklis bijis tik smags, ka pacients atradies intensīvās terapijas nodaļā, vīrusa izraisītais iekaisums bijis ļoti spēcīgs, bojāti citi orgāni – sirds, nieres, aknas, kas nespēj vairs palīdzēt cilvēka svarīgākajam un jūtīgākajam orgānam - smadzenēm.
Par “Delta” versiju pat nerunāsim – tie, kuriem paveicās (ja tā drīkst izteikties), to atcerēsies vēl ilgi, tie, kuriem paveicās mazāk un kuriem kādu laiku nācās pavadīt slimnīcā, šo “slīcēja sajūtu” atcerēsies uz mūžu. Atgūšanās un rehabilitācija ir ilga un jārēķinās ar daudziem mēnešiem un pedantisku sadarbību ar medicīnas profesionāļiem (tas nenozīmē tikai farmakoterapiju, bet arī rehabilitāciju un fiziskās aktivitātes). Šobrīd “Delta” laimīgā kārtā pieklususi (ļoti cerams).
Visbiežāk veiktās sejas operācijas ir plakstiņu korekcijas. Noslīdējuši augšējie plakstiņi ne tikai padara seju nogurušāku, bet var radīt arī cita veida sarežģījumus - gan kairinājuma sajūtu acīs, sausas, nogurušas acis, gan arī galvassāpes, jo pacienti tipiski rauc uzacis uz augšu, tādējādi atverot plašāk acis un turot pastāvīgā tonusā pieres muskulatūru.