Sabīne Mackeviča: Ēšanā iesaistīto funkciju attīstība un ar to saistītie traucējumi bērniem

Lai bērns divu gadu vecumā spētu sakošļāt un norīt barības kumosu, viņam ir jāiziet cauri vairākiem ēšanas prasmju attīstību posmiem. Runājot par šo attīstību, ir nepieciešams pieminēt zīšanas, rīšanas un košļāšanas mehānismus, kā arī refleksus, kas atbild par šiem procesiem.

Attīstība

Zīšana sāk attīstīties jau grūtniecības laikā, un to var sākt novērot jau no 15. gestācijas nedēļas. Ar zīšanu ir saistīti vairāki refleksi, piemēram:

  • zīšanas reflekss (attīstās 34.–35. gestācijas nedēļā, un tam būtu jāizzūd līdz 1 gada vecumam);
  • meklēšanas reflekss (izstrādājas līdz 32. gestācijas nedēļai, un tam būtu jāizzūd 4 mēnešu vecumā);
  • gag jeb rīstīšanās reflekss (mazinās 6 mēnešu vecumā, bet pilnībā neizzūd – saglabājas visu mūžu);
  • rīšanas reflekss;
  • snuķīša reflekss (jāizzūd līdz 4 mēnešu vecumam).

Ja kāds no nosauktajiem refleksiem nav izraisāms vai tieši otrādi – neizzūd līdz konkrētam vecumam –, tas var būtiski ietekmēt ne tikai zīšanas, bet arī rīšanas un košļāšanas funkciju attīstību.

Rīšanas mehānismam ir četras fāzes, kuru laikā barības kumoss vai malks mutē ar mēli tiek transportēts, ar siekalu palīdzību tiek izveidots barības kamols un tad, izveidojoties slidkalniņam, tas tiek novadīts līdz rīklei. Tālāk tas pa barības vadu nonāk kuņģī. Līdz brīdim, kamēr kumoss tiek vadīts līdz rīklei, mēs šo procesu varam kontrolēt un rīšanas aktu pārtraukt, taču, kad barības kumoss ir nonācis rīklē, mēs tālāk notiekošo kontrolēt nevaram.

Košļāšanas mehānisms sastāv no trim fāzēm, kuru laikā barības kumoss tiek nokosts, saspiests un sasmalcināts. Šajā mehānismā liela loma ir mēlei, zobiem, košļāšanas muskuļiem un žoklim.

Atšķirības starp pieaugušo un zīdaini

Jau sen ir zināms tas, ka zīdainis nav mazs pieaugušais. Arī runājot par ēšanu, var uzskaitīt daudz atšķirību. Nemainīga paliek tikai neiroanatomija jeb nervi, kas atbild par rīšanu, arī trahejas novietojums proporcionāli ķermenim atrodas vienā līmenī. Viss pārējais ir atšķirīgs – sākot ar anatomiju un uzturu, beidzot ar atšķirībām, kas saistītas ar emocionālo attīstību. Piemēram, zīdainim barošanas laikā tiek nostiprināta saikne ar māti vai aprūpētāju, tāpēc ir svarīgs fiziskais kontakts barošanas laikā. Vai, piemēram, zīdainis ēšanas laikā attīsta arī citas svarīgas iemaņas – komunikāciju, sensorās sajūtas, motoro koordināciju un sociālās iemaņas.

Attīstība jaundzimušā vecumā

Normā jaundzimušajam būtu jābūt visiem iepriekš nosauktajiem refleksiem. Jaundzimušais spēj kustināt mēli augšup – lejup un iekšā – ārā. Jaundzimušais tiek barots ar krūts pienu vai piena maisījumu. Normāls ēšanas ilgums būtu 20–40 minūtes, un barošanas biežums atkarīgs no bērna vēlmēm, bet parasti ik pēc 1,5–3 stundām.

Attīstība trīs mēnešu vecumā

Šajā vecumā joprojām ir izteikts zīšanas reflekss, taču meklēšanas reflekss sāk mazināties, jo ēšanas process ir kļuvis apzināts. Šajā vecumā parādās arī fāziskās košanas reflekss, kad bērns sāk veikt aktīvas kustības ar žokli. Trīs mēnešu vecumā bērnam vienā ēdienreizē būtu jāizēd 150–200 ml piena, un ēšanai nevajadzētu aizņemt ilgāk par 20–30 minūtēm. Ja ēšanas laiks ir ilgāks, tas var norādīt uz iespējamām problēmām.

Attīstība sešu mēnešu vecumā

Sešos mēnešos uzsāk barošanu ar karoti, sāk dot piebarojumu – biezeņa konsistences ēdienu. Bērns mācās ar lūpām karoti apņemt un noņemt uz tās esošo ēdienu. Šajā vecumā šī prasme tikai attīstās, un bieži vien var novērot situācijas, kad vecāki ēdienu no karotes novelk gar bērna augšējo lūpu vai smaganām. Sešos mēnešos palielinās arī mēles kustību amplitūda – bērns kustina mēli augšup – lejup, iekšā – ārā un arī uz sāniem. Tiek apgūtas vertikālās košļāšanas kustības. Parādās pirmie zobi – pirmie divi apakšā, pēc tam – augšā.

Attīstība deviņu mēnešu vecumā

Bērns spēj sakošļāt un noturēt ēdienu mutē. Ēd mīkstas konsistences ēdienu un smalkus gabaliņus. Mācās dzert no krūzes un apzināti sniedzas pēc karotes. Šajā vecumā ir plaša mēles kustību amplitūda, un mēle virza ēdienu no mutes centra uz sāniem un otrādi.

Attīstība 12 mēnešu vecumā

Gada vecumā būtu jābūt labai zīšanas-rīšanas-elpošanas koordinācijai, jāspēj kontrolēti nokost un sakošļāt lielāko daļu dažādas cietības un konsistences ēdienu. Bērns satver krūzi un karoti ar abām rokām.

Attīstība 24 mēnešu vecumā

Divu gadu vecumā bērns spēj sakošļāt ļoti cietas konsistences ēdienu, labi kontrolējot kumosa virzīšanu pa mutes dobumu. Ir nostabilizējušās rotējošās košļāšanas prasmes. Bērns diferencē dažādu tekstūru un konsistences ēdienu.

Traucējumi

Toronto veiktā pētījumā atklāts, ka ēšanas (feeding) traucējumi skar 35% zīdaiņu. Latvijā šāda statistika nav pieejama.

Vislabāk iespējamos ēšanas – zīšanas, rīšanas vai košļāšanas – traucējumus var novērot bērna piederīgie. Ja barošanas vai ēšanas laikā tiek novērota kaut viena no minētajām pazīmēm, būtu vēlams apmeklēt speciālistu (audiologopēdu/mikrologopēdu), lai saņemtu konsultāciju un izvērtētu iespējamos cēloņus un risinājumus.

Iespējamās ēšanas traucējumu pazīmes:

  • atteikšanās no šķidruma vai ēdiena;
  • ilgs ēšanas laiks (ilgāk par 30 min);
  • apgrūtināta vai sāpīga krūts barošana;
  • klepošana ēšanas laikā;
  • ēdiena vai šķidruma tecēšana pa muti vai degunu;
  • nedabiskas ķermeņa pozas ieņemšana ēšanas laikā;
  • regulāra ēdiena izspļaušana;
  • raudāšana ēšanas laikā vai pēc tās;
  • gārguļojoša, aizsmakusi vai vāja balss pēc ēšanas;
  • pastiprināta siekalošanās;
  • regulāra ēdiena spļaušana;
  • samazināts ķermeņa svars, slikta svara dinamika.

Zīšanas, rīšanas un košļāšanas traucējumiem var būt dažādi iemesli, taču visbiežāk tie ir saistīti ar:

  • neiroloģiskiem traucējumiem;
  • faktoriem, kas ietekmē neiromuskulāru kooordināciju (piemēram, priekšlaicīga dzimšana);
  • kompleksu medicīnisku stāvokli (piemēram, plaušu, sirds slimības, gastroezofageāla slimība u.c.);
  • strukturāliem traucējumiem (piemēram, lūpu un/vai aukslēju šķeltne, laringomalācija, ezofageāla atrēzija u.c.);
  • primāriem vai sekundāriem sensoriem traucējumiem;
  • medikamentu blakusparādībām;
  • sociāliem, emocionāliem vai apkārtējās vides faktoriem.

Zīšanas, rīšanas un košļāšanas traucējumu terapija balstās uz traucējuma veidu, cēloņiem un bērna vecumu.

Audiologopēds veic zīšanas, rīšanas un/vai košļāšanas novērtēšanu un izveido terapijas plānu.

Terapijā liela loma ir vecākiem, jo tieši vecāki pavada ar bērnu lielāko dienas daļu un ir klāt visās ēdienreizēs. Vecāki tiek apmācīti izmantot piemērotākos barošanas piederumus, ievērot noteiktu barošanas pozu barošanas laikā, tiek izglītoti par bērna spējām atbilstošāko ēdiena vai šķidruma konsistenci, kā arī apmācīti veikt konkrētus vinginājumus un uzdevumus starp ēdienreizēm, lai veicinātu vai uzlabotu bērna zīšanas, rīšanas vai košļāšanas prasmes.

Bieži vien ēšanas traucējumu terapijā ir nepieciešams piesaistīt arī citus speciālistus: ergoterapeitu, fizioterapeitu, uztura speciālistu, pediatru, ārstu rehabilitologu.

Sabīne Mackeviča

Audiologopēde

VC4 filiāle Bērnu veselības centrs

Duntes ielā 15a, 3.stāvā, Rīgā

Tālr. 67517530, 29188623

www.bernucentrs.lv

 

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada aprīļa numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!