Betija Jurģe: Bioķīmiskās analīzes rezultāti, kas liecina par aknu bojājumu

Šobrīd pieejami daudzi un dažādi laboratoriskie testi, kas atspoguļo aknu funkcionālo stāvokli. Klīniskajā praksē visbiežāk izmantotie ir seruma aminotransferāzes, bilirubīns, sārmainā fosfatāze, albumīns un protrombīna laiks. Tomēr nevar aizmirst, ka iepriekš minēto rādītāju paaugstinātās vērtības nereti novēro arī citu patoloģiju gadījumā. Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, klīniskajā medicīnā aknu bioķīmiskajiem un funkcionāliem testiem tomēr ir plašs pielietojums:

  • tie nodrošina neinvazīvu aknu slimību skrīningu;
  • tos var izmantot, lai izvērtētu aknu slimību terapijas efektivitāti;
  • tos var izmantot, lai monitorētu virālas vai toksiskas ģenēzes hepatīta progresiju;
  • tie var atspoguļot aknu slimības smaguma pakāpi, precīzāk, pacientiem ar aknu cirozi. Kā piemēru var minēt Child-Turcotte-Pugh skalu, kas ietver protrombīna laika, seruma bilirubīna un albumīna rādītājus un ļauj prognozēt pacienta dzīvildzi.

Aknu funkcionālos testus nav iespējams analizēt kā individuālus testus, tos vērtē kombinācijā, t. i., aminotransferāžu pieaugums norāda uz hepatocelulāru bojājumu, kura gadījumā var būt arī kopējā bilirubīna līmeņa paaugstināšanās, savukārt sārmainās fosfatāzes un kopējā bilirubīna paaugstināšanās norāda uz holestāzi.

Aknu bioķīmisko un funkcionālo testu iedalījums:

  • Testi, kas detektē hepatocītu (aknu šūnu) bojājumu. Lielākā daļa šo testu nosaka aknu enzīmu, piemēram, aminotransferāžu aktivitāti asinīs.
  • Testi, kas nosaka aknu spēju transportēt organiskos anjonus un metabolizēt medikamentus. Visbiežāk asins serumā nosaka bilirubīna, žultsskābju, kofeīna, lidokaīna metabolītus. Pieejami arī dažādi elpas testi un klīrensa testi.
  • Testi, kas norāda uz aknu biosintēzes kapacitāti. Klīniskajā praksē visbiežāk nosaka albumīnu asins serumā un protrombīna laiku, jo koagulācijas faktorus izstrādā aknas. Pielietojami arī tādi testi kā lipoproteīnu, ceruloplazmīna, ferritīna un alfa-1-antitripsīna noteikšana asins serumā.
  • Testi, kas detektē hronisku iekaisumu aknās, izmainītu imūnregulāciju vai virālu hepatītu. Šī sadaļa ietver imūnglobulīnu noteikšanu asinīs, hepatīta seroloģiskos testus un specifiskas autoantivielas.

Turpmāk rakstā sīkāk aprakstīti daži no aknu bioķīmiskajiem testiem.

Alanīnaminotransferāze

Alanīnaminotranferāze (ALAT) ir enzīms, kas atrodams pārsvarā aknu un nieru šūnās. Mazākā daudzumā to var atrast arī sirdī un muskuļos. ALAT galvenā funkcija ir pārvērst proteīnos esošo alanīnu un aminoskābes par piruvātiem, kas nepieciešami šūnu enerģijas produkcijai. Normālos apstākļos ALAT koncentrācija asinīs ir ļoti zema. Ja radies aknu bojājums, ALAT tiek atbrīvots asinīs, pirms parādās aknu bojājuma simptomi, tāpēc tas ir ļoti informatīvs aknu bojājuma marķieris. Pārsvarā ALAT nosaka vienlaikus ar ASAT. Ja ALAT koncentrācija ir 10 reižu lielāka nekā norma, tas norāda uz akūtu procesu.

Laboratoriskā interpretācija

Paaugstinātu ALAT vērtību novēro akūta vīrusa hepatīta, toksiska hepatīta, hroniska hepatīta, infekciozās mononukleozes, aknu išēmijas, žultsvadu obstrukcijas, aknu cirozes, miokarda infarkta, alkoholisma, aknu audzēja, pankreatīta, hemolītiskās anēmijas, skeleta muskulatūras slimību gadījumā.

Pazemināta ALAT vērtība var būt aknu slimību beigu stadijas, hemodialīzes un B6 vitamīna deficīta gadījumā.

Aspartātaminotransferāze

Aspartātaminotransferāze (ASAT) ir enzīms, kas atrodams pārsvarā aknu hepatocītos un miokardā, arī nierēs un skeleta muskulatūrā. Normālos apstākļos ASAT koncentrācija asinīs ir ļoti maza. Ja rodas aknu vai muskuļu šūnu bojājums, asinīs pastiprināti tiek atbrīvots ASAT un tā koncentrācija palielinās. Parasti ASAT nosaka vienlaukus ar ALAT.

Laboratoriskā interpretācija

ASAT paaugstinās akūta vīrusa hepatīta, toksiska hepatīta, aknu išēmijas, hroniska hepatīta, žultsvadu obstrukcijas, aknu cirozes, aknu karcinomas, miokarda infarkta, skeleta muskulatūras slimību, alkoholisma, akūta pankreatīta, hemolītiskās anēmijas gadījumā.

Pazeminātu ASAT vērtību novēro aknu slimību beigu stadijas, hemodialīzes un B6 vitamīna deficīta gadījumā.

Sārmainā fosfatāze

Sārmainā fosfatāze (SF) ir enzīms, kas atrodams daudzos organisma audos, bet visvairāk kaulos un aknās. SF katalizē fosfora esteru hidrolīzi. Paaugstināta SF koncentrācija biežāk norāda uz intrahepātisku, ekstrahepātisku žultsceļu obstrukciju vai kaulaudu slimību. Aknās SF lokalizējas tādu šūnu malās, kas veido žultsvadus. Savukārt kaulos sārmaino fosfatāzi producē osteoblasti – šūnas, kas formē kaulus.

Laboratoriskā interpretācija

Paaugstināta sārmainās fosfatāzes vērtība iespējama akūta vīrusa hepatīta, toksiska hepatīta, aknu cirozes, aknu abscesa, hepatocelulāras karcinomas, žultsakmeņu slimības, holangīta, Pedžeta slimības, osteosarkomas, metastāžu kaulos, osteomalācijas un rahīta, Hodžkina limfomas, mielomas, čūlainā kolīta, zarnu trakta bakteriālas infekcijas, primāras un sekundāras hiperparatireozes, infekciozās mononukleozes, kā arī hroniskas nieru slimības gadījumā.

Pazeminātu sārmainās fosfatāzes vērtību novēro pēc asins transfūzijas, pēc sirds ķirurģiskas operācijas, kā arī smagas anēmijas, malnutrīcijas, cinka un C vitamīna deficīta, hipofosfatāzijas un Vilsona slimības gadījumā.

Gamma glutamiltransferāze

Gamma glutamiltransferāzi (GGT) izmanto hepatobiliāru slimību diagnostikā un monitorēšanā. Tas ir ferments, kas galvenokārt atrodas hepatocītos un piedalās aminoskābju transportēšanā caur šūnu membrānām. GGT kopā ar sārmaino fosfotāzi ir galvenais rādītājs hronisku obstruktīvu aknu bojājumu un pankreatītu diagnosticēšanā. GGT enzimātiskā aktivitāte ir viens no jutīgākajiem rādītājiem, un tā bieži ir vienīgais parametrs, kura vērtības šo slimību gadījumā pieaug. GGT ir jutīgs tests slēpta alkoholisma skrīningam.

Laboratoriskā interpretācija

Paaugstinātu GGT aktivitāti novēro interhepatālo un ekstrahepatālo žultsceļu obturācijas, pankreatīta, kā arī aknu taukainās distrofijas, nefropātijas un miokarda infarkta gadījumā, kā arī tad, ja ir audzēja metastāzes aknās. Paaugstināta GGT aktivitāte ir tādu pacientu serumā, kuri ilgstoši ārstēti ar fenobarbitālu un fenitoīnu.

Kopējais bilirubīns

Bilirubīns ir žults pigments, kas veidojas, sabrūkot hēmam – hemoglobīna komponentam. 85% bilirubīna veidojas no sabrukušajiem eritrocītiem, savukārt 15% – no sabrukušajām, nenobriedušajām eritrocītu attīstības šūnām kaulu smadzenēs. Kad hemoglobīns atbrīvo hēmu, tas tiek pārveidots par bilirubīnu. Šo formu sauc par nekonjugēto jeb netiešo bilirubīnu. Nekonjugēto bilirubīnu līdz aknām nogādā albumīns. Šī bilirubīna forma nešķīst ūdenī, bet šķīst lipīdos un ir toksiska. Aknās bilirubīns tiek saistīts ar glikuronskābi, izveidojot konjugēto jeb tiešo bilirubīnu. Konjugētais bilirubīns pievienojas žultij un no aknām caur žultspūsli tiek izdalīts zarnās, kur ar baktēriju līdzdalību tiek metabolizēts par urobilinogēnu, no kura 90% izdalās ar fēcēm, savukārt 10% reabsorbējas. Kopējais bilirubīns ir nekonjugētā (90%) un konjugētā (10%) bilirubīnu summa. Paaugstināta bilirubīna gadījumā raksturīga ādas dzelte un/vai ikteriskas sklēras.

Laboratoriskā interpretācija

Paaugstinātu kopējā bilirubīna vērtību var konstatēt hemolītiskās anēmijas, perniciozās anēmijas, aknu cirozes, Žilbēra sindroma, vīrusa hepatīta, toksiska hepatīta, taukainās hepatozes, žultsakmeņu slimības, žultsvadu rētošanās, audzēju, Rotora sindroma, Dubina–Džonsona sindroma, Kriglera–Nažāra sindroma, kā arī neonatālas hiperbilirubinēmijas gadījumā un pēc transfūzijas.

Albumīns

Albumīns ir plazmas proteīns, ko producē aknas. Tas veido 60% no kopējā olbaltuma asinīs. Albumīns uztur koloidāli osmotisko spiedienu, baro audus, kā arī transportē hormonus, vitamīnus, medikamentus un citas substances. Albumīna līmenis samazinās, kad ir traucēta tā sintēze aknās, palielinās albumīna sadalīšanās, nierēs pastiprinās olbaltuma ekskrēcija urīnā patoloģiski palielinātas kamoliņu kapilāru caurlaidības dēļ vai pieaug plazmas tilpums.

Laboratoriskā interpretācija

Paaugstinātu albumīna vērtību novēro dehidratācijas gadījumā.

Pazeminātu albumīna vērtību var konstatēt aknu cirozes, hroniskas nieru slimības, glomerulonefrīta ar nefrotisko sindromu, iekaisuma, šoka, malnutrīcijas, Krona slimības, celiakijas, infekcijas, apdegumu, onkoloģiskas slimības, cukura diabēta, arteriālās hipertensijas, vairogdziedzera slimību, karcinoīda sindroma, sirds mazspējas ar sastrēgumu mazajā asinsrites lokā un grūtniecības gadījumā.

Protrombīna laiks

Protrombīna laiks (PL) norāda uz laiku sekundēs, kādā veidojas asins receklis pēc reaģenta pievienošanas. Bieži PL nosaka vienlaikus ar APTL. Ar abiem šiem testiem iespējams noteikt koagulācijas faktoru funkciju. Normālos apstākļos, kad audos vai asinsvadā radies bojājums, tiek uzsākta tā saucamā hemostāze, lai apturētu asiņošanu, radot “korķi” bojājuma vietā. To nodrošina asinsķermenīši – trombocīti un koagulācijas faktori, kas tiek secīgi cits pēc cita aktivēti; to sauc par koagulācijas kaskādi. Lai veidotos stabils asins receklis, jābūt pietiekamam daudzumam normāli funkcionējošu trombocītu un koagulācijas faktoru. Par maz, par daudz vai disfunkcionālu koagulācijas faktoru un/vai trombocītu gadījumā var rasties smaga asiņošana un/vai trombozes. Izšķir iekšējo un ārējo koagulācijas (recēšanas) ceļu, un kopā tie veido kopējo koagulācijas ceļu. Protrombīna laiks attiecināms uz ārējo un kopējo recēšanas ceļu, ietvertie koagulācijas faktori ir: I (Fibrinogēns), II (Protrombīns), V, VII un X.

Laboratoriskā interpretācija

Pagarinātu protrombīna laiku novēro aknu slimību, K vitamīna deficīta, VII koagulācijas faktora deficīta, samazinātu vai defektīvu koagulācijas faktoru – I, II, V, X, kā arī diseminētas intravazālas koagulopātijas (DIC) sindroma gadījumā.

Saīsināts protrombīna laiks var būt policitēmijas vai ļaundabīga audzēja dēļ.

 

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!