Anatolijs Danilāns: Helikobaktērijas labie un nelabie darbi
Zinātniekiem nemaz nav miera, un viņi katru mīļu brīdi atklāj kādu jaunu, agrāk nepazītu baktēriju. Pieļauju, ka daudzas nesen atklātās baktērijas uz mūsu zemeslodes parādījušās nesenā pagātnē, kas arī skaidro faktu, ka zinātnieki tās arī nesen atklāja. Taču ir arī tādas blēdes, kas eksistē kopš cilvēces rašanās laikiem, bet pamanījušās veikli jo veikli slēpties un palikt nepamanītas līdz mūsdienām.
Gastroenterologu gaišos prātus pamatīgi satraukusi kuņģī mītoša baktērija, ko sauc par Helicobacter pylori. Vēl nesen uzskatīja, ka helikobaktērija apmetusies uz dzīvi cilvēku kuņģos samērā nesen, jo sprieda, ka šī baktērija nez no kurienes uz zemeslodes uzradās tikai 19. gadu simtenī vai pāris gadu agrāk. Tomēr sīkos ikdienas atgadījumos zinātnieki sāka ievērot savādas detaļas, kuras, atsevišķi aplūkotas, nelika bažīties, taču visas kopā tās pārvērtās par brīdinošu kori. Šī kora izskaņas akords atskanēja fosiliju pētījumos. Fosilijas ir dzīvnieku, augu, cilvēku vai citu organismu pārakmeņojušās paliekas. Un, lūk, zinātnieki uzgāja, ka helikobaktērija itin omulīgi dzīvojusi mūsu kuņģos jau sirmā senatnē, jau tad, kad mēs norāpāmies no dzīvošanas kokos. Cilvēku fosilijas, kas saglabājušās no šiem arhisenajiem laikiem, ir pārpilnas ar helikobaktērijas gēniem. Sanāk, ka helikobaktērija bija cilvēka draudzene jau tad, kad mēs mitām Āfrikā, un tai pienākas gods par to, ka tā, mums uzticīga būdama, atceļojusi līdzi no siltajām zemēm uz ziemeļu zemi Latviju. Šāda neparasta uzticība daudzus zinātniekus mudina ierindot helikobaktēriju kuņģa un zarnu trakta normālo (nevis patogēno) baktēriju skaitā.
Bet tādā gadījumā kā lai skaidro tos datus, kas pārliecinoši rāda, ka helikobaktērija izraisa hronisku kuņģa iekaisumu (gastrītu), kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu? Baktērijas likvidēšana šīs slimības stabili izārstē, turklāt pilnīgi un galīgi. Patiešām efektīvākais kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas sadziedēšanas paņēmiens ir baktērijas iztrenkšana no kuņģa. Šie panākumi mediķus sajūsmināja tik lielā mērā, ka lika tiem izdarīt striktu secinājumu, proti, ka laba helikobaktērija ir tikai beigta helikobaktērija. Tātad baktērija ir obligāti iznīdējama, un tas jādara par spīti tam, ka gadu tūkstošiem ilgi tā uzticīgi mitusi mūsu kuņģos, bijusi mūsu sabiedrotā.
Dažreiz vajag tikai mazliet mainīt skata punktu, lai kaut ko pazīstamu ieraudzītu jaunā gaismā. Jaunā gaismā iemirdzējās arī uzskati par cilvēka un helikobaktērijas attiecībām. Jo kļuva skaidrs, ka helikobaktērija var būt gan laba, gan nelaba. Par baktērijas nejaukajām izdarībām ar mūsu kuņģiem jau runāts. Bet drīz vien izkristalizējās vēl dažas patiesības. Vispirms kļuva skaidrs, ka daudziem jo daudziem cilvēkiem helikobaktērija neko īpaši ļaunu nenodara! Tiesa, hronisku gastrītu tā izraisa gan, bet lielākajā gadījumu skaitā tas ir virspusējs gastrīts un nekādus gremošanas traucējumus nerada. Tātad – šie cilvēki ar baktēriju sadzīvo labi, daudzi no viņiem pat nenojauš, ka pa viņu kuņģi jautri kūņojas helikobaktērija. Šajos gadījumos baktērija uzvedas kā normālas mikrofloras pārstāve, un tās iznīdēšana vairs nebūtu dēvējama par saprātīgu rīcību. Taču tas nav viss. Kā jums patīk atklājums, ka šī baktērija vēl īsti neizprastā veidā stiprina barības vadu un pasargā to no iekaisuma, mazina barības vada dedzināšanu, pasargā no vēža un citām nejaucībām. Vēl vairāk helikobaktērija pieslāpē alerģisko slimību (bronhiālās astmas, alerģiska ādas iekaisuma) aktivitāti. Lai gan helikobaktērija dzīvo kuņģī, tā labvēlīgi iedarbojas uz resno zarnu – mazina caureju, aizkavē zarnu funkcionālo traucējumu iestāšanos. Un pavisam jocīga izklausās atziņa, ka helikobaktērija mazina mūsdienu bieda – ķermeņa aptaukošanās – risku.
Bet tad jau sanāk, ka absurdi skanošais teiciens – helikobaktērija reizēm ir nelaba, bet reizēm, pretēji, ir laba –, nemaz nav absurds. Un baktērija jāiznīdē tikai tad, ja cilvēks ar šo dāmu ir sakašķējies, tātad baktērija ir radījusi ļoti smagu gastrītu (tas notiek reti!), kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu. Ja īsts kašķis nav radies, ir tikai virspusējs gastrīts (tas notiek bieži!), tad baktērija jālolo un visas ļaunās domas par tās izskaušanu ir jāmet krūmos.
Mūsu dienās baktērija cilvēku kuņģos iemīt arvien retāk. Vēl nesen inficēto skaits bija 70–80%, bet šodien – labi, ja 12–15%. Cēlonis helikobaktērijas un cilvēka mīlestības zudumam nav īsti izzināts. Man gribas novēlēt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku kuņģos mistu helikobaktērija, jo negribas aizmirst tās uzticīgo atceļošanu kopā ar mums no tālās Āfrikas līdz Latvijai. Jārēķinās ar faktu, ka visas slimības, no kurām pasargā helikobaktērija (barības vada, plaušu, aptaukošanās, funkcionālās kuņģa un zarnu trakta vainas), mūsu dienās sastop arvien biežāk. Un pamatots ir pieņēmums, ka šī nejaukā tendence vismaz daļēji ir skaidrojama baktērijas zuduma dēļ. Inficējoties ar helikobaktēriju, atliek ievērot tikai vienu nosacījumu – ar baktēriju nav jāsakašķējas. Ja nu tomēr ir sanācis sakašķēties, tad, neko darīt, baktērija ir jāiznīdē!
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada oktobra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
